Главная  |  Форум  |  Статьи  |  Блоги  |  Галереи  |  Консультации по ГВ  |  Расписание занятий
по-русски   latviski
понедельник, 24 сентября

Фотоконкурс

Занятия и экскурсии


nabassaite.lv

Фотозал

Фотозал

Креатив Лавка

Купи-продай




Māmiņa kā bērna emocionālais atbalsts –
„zīdaiņa uzklausīšana” jeb „bērna raudināšana”



Līva Lauska-Luca
Sociālo zinātņu maģistre,
mansmazais.lv blogotāja,
facebook lapas "bērnu raudināšana" autore un
divu brīnišķīgu bērnu māmiņa


1. daļa

Ievads

Vēlos teikt, ka šis raksts nav balstīts uz zinātniskiem pētījumiem, kas veikti uz miljons bērniem, kā rezultātā kāds gudrais nonāca pie secinājuma – nē. Šis ir raksts par manu pieredzi, kas radās brīdī, kad piedzima mans pirmais bērniņš. Vēl tagad atceros to briesmīgo nakti, kad mans pāris dienu vecais bērniņš nobrēca visu nakti. Ko tik mēs ar savu puisi nedarījām... liekas darījām visu... nelīdzēja ne nēsāšana uz rokām, ne pietupieni, ne aijāšana, ne krūts došana, ne dziedāšana... nekas. Pēc tās nakts, kad es biju darījusi visu, es biju iztukšota pilnībā, jutos kā sliktākā mamma pasaulē, es raudāju, un ne tikai par to nakti, bet raudāju arī par savu gaidāmo dzīvi... vai tiešām ar bērniem ir jābūt tik grūti?

Un tad kā eņģelis, kurš sūtīts mani glābt, pie manis ieradās mana māmiņa, kura ir PEP mamma un zina visādas gudras lietas, un kura man teorijas veidā nodeva informāciju, ka bērniņam ir jāraud, jo viņam ir ko teikt, tikai šai raudāšanai ir jābūt māmiņas atbalstītai, proti, māmiņai ir jābūt mierīgai, jātur mazais cieši rokās, azotē, jāskatās uz viņu un jāļauj raudāt... tik vienkārši

Jāpiebilst, ka tik viegli gan tas nav, bet es sāku praktizēt un rezultāts ir fantastisks – man ir mierīgi bērni, nu jau divi!

Ir svarīgi saprast, ka bērna raudināšana nav viegla, vismaz man sākumā negāja viegli. Ar prātu aptvert to, ka bērna raudāšana ir normāla – nav grūti, taču brīdī, kad raudināšana ir māmiņas atbalstīta, slēdzas iekšā emocijas – kā mazuļa, tā mammas – un šis ir tas aspekts, kas padara to grūtu; ...bet ne neiespējamu.

Bērna raudināšana ietver sevī vairākas svarīgas lietas, kas ir jāievēro, lai raudināšana būtu veselīga un atvieglojoša bērnam; nevis lai tā izvērstos par „parastu” kliegšanu, kura nenes vēlamo rezultātu.

1. Māte

Varu sākt ar patīkamo – lai raudinātu bērnu, nav nepieciešama tīra māja, sagatavotas vakariņas vai nesen uztaisīts manikīrs. Mamma, kas atrodas sprādziena vidū (savās skaisti ”sakārtotajās” mājās) ir uzvilkusi savas mīļākās treniņbikses un matus saņēmusi ērtā copītē (tādu es atceros sevi, kad izmisusi cerēju, ka raudināšana palīdzēs), bērnam ir tieši laikā.

Svarīga ir mammas vēlme palīdzēt savam bērnam un reizē sev, ir jāapzinās, ka raudināšana ir laba bērnam. Mammai ir jābūt mierīgai, lai bērns raudot, justos drošībā. Mierīga mamma sevī ietver to, ka māmiņas emocionālā puse ir „atvērta”, ka māmiņa jūt tīru mīlestību pret bērnu. Mamma, kas ir ārēji mierīga, bet iekšēji izjūt dusmas pret bērnu, jo – viņš taču raud jau stundu un es neko nevaru izdarīt – nebūs mierīga mamma, pat ja arī viņa caur dusmām gribēs palīdzēt savam bērnam. Bērns diemžēl lieliski jūt mammu, līdz ar to pirmais, kas mammai ir jāizdara, ir jātiek galā pašai ar sevi! Kā to izdarīt? Man palīdz tikai viens veids – ir jārunā! Jārunā ar savu labāko draudzeni, psihologu vai vislabāk PEP mammu. Runājot, māmiņa „atbrīvo” sevi no savām negatīvajām emocijām, no sava izmisuma, no visa tā, kas traucē būt mierīgai. Kad šie māmiņas „augoņi” ir pārspridzināti un visas „strutas” ir ārā, tad bērna raudināšana kļūst krietni vieglāka.

Atceroties sevi, man palīdzēja mana māmiņa, kurai es stāstīju lietas, kas man nesanāk, kas mani tracina, kas mani nomoka; bet ar to nebija gana... kad es sāku raudināt savu pirmo bērniņu, pirmās reizes bija ļoti smagas... es raudāju kopā ar bērnu, raudāju tā, ka pat nevarēju saskatīt savu mazo, jo acis bija pilnas ar asarām, raudināju viņu un lūdzu viņam piedošanu, ka esmu tik slikta mamma... es tapu dziedināta (to saprotu tikai tagad). Taču ir labā ziņa - ar katru nākamo raudināšanas reizi paliek arvien vieglāk. Šobrīd (pēc pāris gadu pieredzes) raudinu savu otro bērniņu kā īsts guru. Es saprotu, ka mazajai ir savas problēmas, savas emocijas, saprotu, ka es esmu tā, kas var viņai palīdzēt atkal justies labi. Es vairs nejūtu sāpes, bailes vai diskomfortu tāpēc, ka mazā raud – esmu iemācījusies nodalīt viņas sāpes un emocijas no savējām; es esmu atbalsts, esmu mīloša māmiņa.

2. Mazulis

Vispirms vēlos pateikt, ka lietojot vārdu mazulis vai bērniņš, es domāju bērniņu kopš dzimšanas (zīdaini) līdz kāda gada/pusotra gada vecuma.

Bērnu, kurš ir mierīgs, labi guļ, viegli iemieg, labi ņem krūti un viegli pieņemas svarā, kuram nav koliku vai kurš labprāt pavada laiku savā nodabā, manuprāt, raudināt nevajag. Taču, ja ir pretēji – bērns ir nemierīgs, prasa pārlieku lielu mammas uzmanību, neņem krūti (kā rezultātā māmiņas mēdz domāt, ka viņām nav piena), kuram ir kolikas un kuru nolikt gulēt ir tīrās šausmas... tādu, manuprāt, noteikti ir jāraudina, jo mazajam ir sakrājušās emocijas, kuras ir nepieciešams izrunāt – viņa gadījumā – izraudāt. Man pietika ar vienu negulētu nakti, lai sāktu meklēt atbildes – kā palīdzēt sev un savam mazajam.

3. Vide

Ir svarīgi, lai visi mājās dzīvojošie – vīrs, puisis, vecmāmiņa, māsa... būtu informēti par to, ka bērns tiks raudināts, ka mamma zina, ko viņa dara, ka bērnam tas nāk par labu un nepieciešamības gadījumā izskaidrot, ko nozīmē bērna raudināšana. Šāda sagatavota vide palīdzēs pašai māmiņai justies droši un mierīgi, līdz ar to arī bērns jutīsies droši, varēs vieglāk paust savas emocijas – raudināšana būs vieglāka. Es dzīvoju kopā ar savu puisi, kurš ir ļoti saprotošs jautājumos par bērniem – es viņam īsi ieskicēju, kas ir bērna raudināšana un ka es mēģināšu to darīt. Lai gan viņam nebija īstas pārliecības, ka es esmu normāla un ka tas tiešām varētu līdzēt (jo bērns taču raud arī bez īpašas raudināšanas), viņš lieki neiebilda.

Ja tu esi māmiņa, kas dzīvo kopā ar kādu, kas bērna raudāšanu kā tādu nevar izturēt un neatbalsta, tad es ieteiktu bērnu raudināt, kad mājās esat tikai divi vien.

Es sākumā mazo raudināju tikai tad, kad mājās biju viena ar bērnu, jopuiša priekšā izjutu kaunu, raudinot bērnu...man bija bail, ka man neizdosies, pati vēl īsti nezināju ko un kā darīt, tāpēc sākumā izvēlējos to darīt bez viņa – tā jutos drošāk. Kā būtu labāk Tev?

4. Telpa

Tā ir istaba vai vieta, kurā māmiņa jūtas vislabāk. Man tā bija gulta guļamistabā vai dīvāns viesistabā.

Salīdzinājumam – iedomājies, ka pie tevis atnāk draudzene, kura vēlas parunāties. Kur jūs to darīsiet? Es pieļauju, ka atsevišķā istabā vai virtuvē pie galda, bet ne jau uz dīvāna viesistabā, kur tavs puisis skatās futbolu televizorā. Kvalitatīvai sarunai ir nepieciešama sava telpa. Tā teikt, cieni savu bērnu un viņa vajadzības, un atvēli jums vislabāko vietu sarunai.

5. Poza

Bērns ir jātur rokās. Turēšana rokās, tā ir poza, kādā māmiņa parasti baro bērnu ar krūti. Kad mazais paliek vecāks, stiprāks un to ir grūti noturēt šādā pozā, tad mammai sēžot, mazo var turēt arī „opā”.
Svarīgs aspekts – mammai noteikti ir jāsēž, nevis jāstāv kājās. Nezinu, kāda maģija piemīt kājās stāvēšanai, bet šādā variantā, bērns visticamāk pārstās raudāt. Visas pozas, kas ir vērstas prom no mammas, kad acu skatiens ir pievērsts kam citam, nevis mammai – nederēs, jo neveidojas kontakts.

6. Savstarpējs kontakts

Šis sasaucas ar iepriekš minēto – pozu. Mammai 100% ir jāpievēršas bērnam, turot to rokās, ir jāieskatās bērnam acīs un jāturpina to darīt tik ilgi, kamēr bērniņš būs izraudājies, būs pateicis visu, kas tam ir uz sirds. Vēlos piebilst, ka raudināšanas laikā bērna acis visticamāk būs aizvērtas, māmiņai es ieteiktu skatīties uz bērna saviebto sejiņu un domāt par to, ko viņš varētu gribēt pateikt, tas sekmēs kontakta veidošanos. Tas, ka mazais neskatās acīs, nenozīmē, ka viņš dod akceptu uz viņu neskatīties!

!! Tiek izslēgti visi televizori, telefoni nolikti malā un sarunu biedrenes aizsūtītas mājās. Esot diviem vien, māmiņa domās ”pieslēdzas” mazulim, nevis tam, kā ”man vajag ātrāk izgludināt veļu”.

Lieki piebilst, ka šis ir visgrūtāk izpildāmais punkts, bet noteikti pats svarīgākais.

Paņemot bērniņu rokās, viņš sākumā visticamāk vērsīs savu acu skatienu, pat visu galvu, prom no māmiņas (ja būs paēdis), jo kurš tieši, Tavuprāt, labprātīgi vēlas runāt par savām patiesi sāpīgajām emocijām? Var būt arī tā, ka paņemot bērniņu šādā pozā, viņš sāk raudāt momentāli – tas visticamāk nozīmē to, ka emociju ir tik daudz, ka tās jau „plūst pāri malām” un bērns tās nespēj vairs apslēpt vai kontrolēt.

Protams, var būt arī vēl cits variants – ja turot bērniņu rokās, viņš skatās tev acīs un ir mierīgs, un labprāt ar tevi komunicē, tad apsveicu tevi – viņš jūtas labi!

2. daļa

Kas ir bērna raudināšana?

Vienkāršoti izsakoties – tā ir bērna turēšana rokās, azotē un ļaušana viņam raudāt. Taču īstenībā tā ir bērna uzklausīšana jeb saruna ar bērnu. Saruna, kurā bērns stāsta māmiņai to, kā viņš jūtas, tikai viņa stāstīšana izpaužas kā skaļa kliegšana un raudāšana. Tā ir saruna, kurā bērns atbrīvo sevi no emocijām, stāstot māmiņai to, kas viņam ir svarīgs.

Kapēc bērns būtu jāraudina, ja viņš jau tāpat raud?

Ja māmiņa raudina bērnu apzināti - tad, kad bērniņam tas ir nepieciešams - tad mazais ”tāpat” sāk raudāt arvien mazāk. Bērnam izraudoties, apzinātā, māmiņas atbalstītā procesā, izsakot savas emocijas, iestājas miers, jo kāds viņu ir sadzirdējis. Miers palēnām iestājas visās dzīvēs jomās – bērns labprāt kādu brīdi spēlējas savā nodabā, viegli ņem krūti, labi ēd un pieņemas svarā, viegli iemieg un labi guļ, pārstāj būt nemierīgs un raudulīgs ”tāpat” vien, sāk biežāk smaidīt un komunicēt ar mammu, veltot viņai vairāk tādu burvīgu, tikai zīdaiņiem raksturīgu skaņu kā ”a-gu”. Mani bērni šobrīd ”tāpat vien” raud salīdzinoši reti, taču raudināšana tiek praktizēta bieži, pēc bērna vajadzības.

Vai tiešām bērnam ir ko teikt?

Lai gan es neesmu zīdainis un viņa galvā ielīst nevaru, es tomēr atļaušos apgalvot, ka viņam noteikti ir ko teikt!

Šo jautājumu– vai bērnam ir ko teikt – es ieteiktu pārfrāzēt, proti, - vai pieaugušajam ir ko teikt? No bērna pozīcijām raugoties, viņš varētu atbildēt, ka pieaugušajam taču nav par ko satraukties – viņš taču jau māk runāt, māk ēst, pats iet uz tualeti, viņš galu galā prot staigāt – par ko tieši viņam būtu jāsatraucas vai jārunā – vai tiešām pieaugušajam ir ko teikt? Bet mēs, pieaugušie, taču labi zinām, ka mums ir ko teikt, jo brīdī, kad esam apguvuši ko vienu, var mācīties atkal ko citu un par to arī runāt. Katram „līmenim” savas problēmas, lūgums to saprast un pieņemt.

Mēs visi kādreiz esam bijuši zīdaiņi un tāpēc, manuprāt, varam pafilozofēt par to, ko viņš gribētu mums pateikt:

  • dzemdības – šis, manuprāt, būtu pirmais, par ko mazais vēlētos runāt un ko viņš arī dara, kad pēc pāris dienām ir no tām „atguvies”. Iedomājies pati, vai dzemdības nav gana liels notikums, lai par to runātu. Vai tu kādam esi stāstījusi par savām dzemdībām? Droši vien, ka jā. (Es sazvanījos ar mammu tajā pašā dienā, kad bija piedzimusi mana meitiņa un runāju ilgi, dalījos ar savu pieredzi un emocijām) Tad jautājums – kāpēc tu domā, ka mazais nevēlas to nevienam izstāstīt vai ka viņam nav ko teikt? Vai tiešām tev tik egoistiski liekas, ka tu šajā procesā biji viena? Tu dzemdēji, bet mazais dzima! Iespējams, viņam tas sagādāja vairāk sāpju un baiļu kā tev. Jebkurā gadījumā arī mazajam šis ir liels notikums un viņš vēlas ar to dalīties – tāpēc, māmiņ, lūdzu, esi tik stipra un esi gatava viņu uzklausīt.

  • katra diena kā notikums - un tagad iedomājies vienu zīdaiņa dienu, kā viņš varētu justies, nesen piedzimis – viss apkārt notiekošais viņam ir jauns. Viņa ķermenis ir jauns, iedomājies kā ir būt savā ķermenī un nespēt to līdz galam kontrolēt, kā ir būt ķermenī, kad vienīgais veids, kā izrādīt savu nepatiku par kaut ko, ir raudāt. Tā varētu būt milzīga bezpalīdzības sajūta, tās varētu būt bailes – vai mani sapratīs un pabaros, sapratīs un samīļos, sapratīs un uzklausīs. Mazajam tas, ka viņš šodien apvēlās vai pirmo reizi ar savām rokām satvēra savu kāju ir īsts notikums. Taču, ko tas prasa no viņa? Viņš katru dienu strādā pie tā, lai attīstītos, lai apveltos, tad apsēstos un beigu galā pieceltos – māmiņ, saproti, šie ir tie viņa nozīmīgie notikumi, ar kuriem viņš dalās. Es pieļauju, ka arī mazais dusmojas uz sevi, ka viņam neizdodas viss tik ātri un raiti kā gribētos.

Bērna emocijas, viņa teiktais varētu būt šāds: „māmiņ, es cēlu vienu savu kāju augšā, tad saspringu, nobijos – nesapratu, kas notiek, tad mēģināju saspringt vēlreiz, pieliku pūles, tad visa pasaule sagriezās un es biju otrādi...bet tas vēl nebija viss, mana roka bija iesprūdusi zem manis, es ļoti satraucos, nezināju ko darīt, es biju ļoti noguris, bet man nācās cīnīties un izvilkt to roku ārā...un tad es sajutos labi, man izdevās apvelties...vai tev arī tā ir bijis?”

Un šādus līdzīgus tekstus, manuprāt, mazie stāsta mums, tikai viņu stāstīšana izpaužas kā raudāšana.

Kādi apstākļi veicina raudināšanas nepieciešamību?

Viss, kas ir ārpus ierastās māmiņas un bērna dzīves.

Piemēram:

  • pasākumi – vienalga vai ciemiņi nāk uz mājām vai arī mamma ar mazo dodas ciemos. Tie ir jauni trokšņi, jauni cilvēki un, kas ļoti būtiski, jauni acu skatieni, kas vērsti mazā virzienā. Mazais vēl nespēj pats sevi aizsargāt no citu cilvēku enerģijām, tam viņam ir mamma! Draugi un paziņas noteikti labu gribēdami vēlas paņemt mazo rokās vai vismaz noteikti uz viņu paskatīties un ko jauku pateikt – mazajam tas ne vienmēr ir nepieciešams, tā ir jauna pieredze, kas noteikti „jāpārstrādā” un te nu noteikti top viena raudināšanas reize! Šeit vēlos piebilst, ka pasākumiem nebūt nav jābūt lieliem. Tās var būt arī raudzības, kad ciemos atnāk tikai mazā vecvecāki. Es noteikti nevēlos teikt, ka no pasākumiem vai cilvēkiem būtu jāizvairās. Vienkārši ir jāsaprot, ka mazajam tā vienmēr būs papildu slodze un viņš praktiski vienmēr vēlēsies māmiņai to izstāstīt.
  • strīdi ģimenē – pēc katra strīda, kuru mazais ir dzirdējis vai sajutis, viņš var gribēt par to izstāstīt māmiņai.
  • noskaņa mājās – nav obligāti jāstrīdas, ja mājās valda saspringta atmosfēra, bērns to jūt. Te diemžēl jāpiebilst, ka vispirms ir jātiek galā ar saspringto situāciju mājās un tikai pēc tam jāraudina bērns, pretējā gadījumā raudināt var daudz un bieži, taču bērniņš tik un tā būs nemierīgs. Ja mamma jūtas slikti, arī bērns jutīsies slikti, tāpēc mammai vispirms ir jāparūpējas par sevi.
  • iepirkšanās – ja kopā ar mazo tiek apmeklēts kāds lielveikals, piemēram, „Rimi” vai „TC Spice”. Tie ir trokšņi, spilgtas gaismas, cilvēku skatieni, viņu enerģijas. Raudināšanas reize gatava!
  • slimošana – vēlos norādīt, ka apslimis bērniņš – tāds, kuram ir iesnas, temperatūra... – pats par sevi ir raudulīgāks. Kamēr mazais slimo, ar raudināšanu jābūt ļoti uzmanīgam. Lai gan izraudoties, mazajam paliek vieglāk, pats raudāšanas process bērnam, manuprāt, ir apgrūtinošs, prasa no mazā zināmus resursus. Es ieteiktu raudināt tad, kad slimības simptomi ir tikko pagaisuši – tad, kad mazais „no malas” izskatās vesels, bet mamma zina, ka ir jābūt uzmanīgiem, lai nesaslimtu atkārtoti.
  • māmiņas prombūtne – ar šo es domāju māmiņas iziešanu no mājām un mazā atstāšanu ar kādu citu, piemēram, tēti (nevis māmiņas atrašanos citā istabā). Ir svarīgi saprast, ka atstājot mazo ar kādu citu – viņš šo laiku „iztur” bez mammas un brīdī, kad mamma ir atnākusi mājās, mazais var sākt raudāt uzreiz, jo ir nogaidījies mammu. Tāpēc lūdzu, mīļās māmiņas, nesalūstiet pie tādiem absurdiem tekstiem kā: „nu re – tikko kā tu atnāci, viņš sāka raudāt, bet ar mani viņš visu laiku bija mierīgs un priecīgs”. Protams, īsu brīdi (2 līdz 4 stundas) mazais bez mammas iztur un pieskatītāju var īpaši nemocīt ar savu „čīkstēšanu”, taču mammai gan mazais izstāstīs visu, jo: „mamma taču ir mana pati tuvākā, mans atbalsts – viņa mani noteikti sapratīs un samīļos”.

Cik bieži bērns ir jāraudina?

Uz šo jautājumu noteikti nav vienas konkrētas atbildes. Jāraudina ir pēc mazā vajadzības, kad māmiņa jūt, ka mazais ir satraukts, nemierīgs, uzvedas citādi kā parasti un viņai ir resursi, lai mazo „atgrieztu” normālā stāvoklī, tad tik uz priekšu – ejam un klausāmies tajā, ko bērniņš grib pateikt.

Es savu pirmo bērniņu (puisīti) raudināju apmēram reizi trijās dienās, viena raudināšanas reize aizņēma kādas 5-12 minūtes, savukārt otro bērniņu (meitenīti) es raudinu katru dienu, viena raudināšanas reize aizņem kādas 3-8 minūtes. Iespējams tas ir saistīts ar to, ka meitenēm vienkārši patīk vairāk runāt.

Savu mazo meitiņu es raudinu tieši pirms miega uz nakti (ja es viņu neraudinu, viņa skatās uz mani ar savām skaistajām, plati atvērtajām actiņām un es lasu viņas sejā: „es nekad negulēšu! Esmu gatava komunicēt un spēlēties”), taču paņemot mazo rokās un izraudinot apmēram 3-8 minūtes, viņa iemieg kā eņģelis, pat krūts došana nav nepieciešama. Nereti gadās, ka mazo raudinu arī pa dienu – līdz ar to savu meitiņu raudinu vienu līdz divas reizes dienā.

Cik ilgi bērns ir jāraudina?

Arī uz šo jautājumu nav vienas konkrētas atbildes. Jāraudina tik ilgi, kamēr mazais beidz raudāt. Raudāšanas ilgumu var ietekmēt gan bērniņa dzimums, gan vecums, gan arī notikuma „smaguma pakāpe”. Tā, apmēram, skaitliski varētu teikt, ka ilgums ir no 3 līdz 18 minūtēm. Vēlos gan piebilst, ka ilgāk par 20 minūtēm raudināt noteikti nevajadzētu, tad labāk izmantot ierastās mierināšanas metodes un raudināt bērniņu atkārtoti vēlāk.

Vai iesāktu raudināšanu var apturēt?

Protams! Ja māmiņa jūt, ka viņa šo procesu vairs nevar izturēt vai kāds šo procesu iztraucē (vīrs pārrodas mājās), tad mazo vienkārši paņem pozā, kādā viņš neraud, iedod krūti vai kā citādi nomierina. Raudināšana, kas ir pārtraukta, ir labāka par vispār neesošu raudināšanu – mazais ir izteicis vismaz daļu no savām emocijām un jau kļūs mierīgāks.

Vai tētis var raudināt bērnu?

Man škiet, ka jā. Protams, ja viņš ievēro visus priekšnosacījumus par mazuli, telpu, vidi... Man gan gribētos piebilst, ka māmiņai ir jābūt klāt un jājūt vai mazais jūtās labi un jājūt pašai sevi – vai viņa var izturēt to, ka bērniņš raud ne pie viņas. Ja mamma būs nervoza, domās, ka tētim nekas neizdodas – tas arī nebūs labi. Ja māmiņa uzticas tētim un tētis ir zinošs saistībā ar to, ko viņš dara – tad uz priekšu!


Lasīt vēl:
Bērna raudināšana (raksta 3. daļa)
Kāpēc raud mazulis: kolikas




21

Опубликовано: вторник, 21 августа 2018
Количество просмотров: 246





© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации



Рига, Латвия
ПН, 24/09
ночь

ясно

/images/weather/n_0_10_0_0.jpg
8°..10°

Ветер Ю, 2-4 м/сек
Атм. давл. 750..752 мм рт.ст.
ПН, 24/09
утро

малооблачно

/images/weather/d_1_10_0_0.jpg
9°..11°

Ветер СЗ, 2-4 м/сек
Атм. давл. 749..751 мм рт.ст.
ПН, 24/09
день

пасмурно, невесёлая погодка

/images/weather/d_3_4_0_0.jpg
11°..13°

Ветер СЗ, 5-7 м/сек
Атм. давл. 751..753 мм рт.ст.
ПН, 24/09
вечер

облачно

/images/weather/n_2_4_0_0.jpg
8°..10°

Ветер СЗ, 7-9 м/сек
Атм. давл. 755..757 мм рт.ст.

Предоставлено Gismeteo.Ru

Сейчас на сайте: 502 гостей и 1 пользователей.
Если у Вас есть вопросы общего характера, деловые предложения или пожелания, напишите нам письмо
© ККМ Клуб 2006 — 2015