LieneDin

Mans veiksmes stāsts – dvīņu tandēmbarošana!

Manu meiteņu pieteikšanās nāca kā pārstaigums, taču patīkams un gaidīts. To, ka puncī aug divi bērniņi ar vīru uzzinājām aptuveni 8.grūtniecības nedēļā. Ticiet vai nē, es to iekšēji nojautu, bet vīrs gan palika bez vārdiem. Grūtniecības laiks bija gan grūts, gan viegls vienlaicīgi. Bet sasniedzot 30.nedēļas es sāku justies arvien drošāk un drošāk, skaidri apjauzdama, kad tuvojas laiks, kad visas bailes un nedrošība paliek aiz muguras. Man bija slimības lapa veselības apsvērumu dēļ, jau no kādas 16.nedēļas. Lai arī Latvijā dekrēts netiek nodrošināts ātrāk, tikai tāpēc, ka ir dvīņi, es tomēr ieteiktu izrunāties ar ārstu vai sakombinēt atvaļinājumus un aiziet «dekrētā» ātrāk. Tomēr dvīņu grūtniecība ir lielāks slogs organismam, vēlams dienas aizvadīt savā ritmā un ērtākajā režīmā, bez stresiem un satraukumiem, kā arī kārtīgi atpūsties un galvenais gulēt, gulēt un vēlreiz gulēt, jo kad mazulīši ieradīsies tam kādu krietnu brīdi nebūs vairs laika. Tāpat šo laiku var izmantot, lai ievāktu informāciju, lai saprastu kas jānopērk, lai izdomātu kā maksimāli pielāgot un pārkārtot māju turpmākajai dzīvei pēc bērnu piedzimšanas. Protams, ja ir apstākļi, kas liek turpināt darba gaitas, vai tieši otrādi tur jūtaties daudz labāk, tad dariet tā, kā jums šķiet pareizāk, nav viens vienīgs pareizais risinājums!

Man ļoti palaimējās, ka meklējot ratus savām meitenēm, nejauši iepazinos ar dubultdvīņu mammu, kurai tolaik bija 5 mēnešus un 3 gadu veci divi dvīņu pāri – puika un meitene. Viņa man sniedza daudz, tiešām vērtīgus padomus un noderīgu pieredzi.

Īsumā uzrakstīšu svarīgāko, ko viņa man pastāstīja un par ko pārliecinājos arī pati:

Gulēšana

Sākumā abus bērniņus droši var likt vienā gultiņā, vēl jo vairāk, iespējams, ka viņiem pat patiks, ka var sajust viens otra tuvumu, līdzīgi kā tas bija pēdejos 9 mēnešus mammas puncī.

Pēc iespējas jāmēģina bērnus likt gulēt vienā un tajā pašā laikā, tas, diemžēl nozīmē arī modināt, ja otrs guļ. Es modināju uz ēšanām, jo īsti nekas cits neatlika, tāpēc, ka baroju kopā un man meitenes pirmo laiku ēda pa 1,5h. Bet vienalga pirmie 3 mēneši bija bez īsta režīma un kārtības, jo uzskatu, ka mammai ir tomēr jāpielāgojās un jāieklausās mazulīšos. Pēc 3 mēnešu sasniegšanas mēģinājām visas trīs mācīties atrast kādus pieturas punktus dienas ritmā, taču tāda īstena režīma nebija.

Aprūpe

Lieliski, ja jums izdotos atrast pietiekami platu pārtinamo virsmu, kur var pārtīt abus mazuļus reizē. (man tāds bija pārtinamais galds-kumode no IKEA, bet par nožēlu, viņi tādus vairs neražo). Maniem bērniem arī ļoti patika gulēt uz pārtināmās virsmas un skatīties lampiņās vai iekārtā putniņā. Tas bija viens no veidiem kā varēju viņas nomierināt.

Rēķinieties, ka pamperi pirmajā laikā aizies milzīgos daudzumos, tāpēc izskatiet akcijas un iespējas, kur tos iegādāties ātrāk. Man bērni dzima 38.nedēļās, bet vienalga, sākotnēji bija nepieciešami Premature pamperīši, jo arī 1.izmērs bija pa lielu.

Ja vien netiek solīti bērni pāri pa 3kg, tad drēbītes var gādāt sākot no 50.izmēra. Nevajadzēs gan daudz, jo pirmā mēneša laikā bērni aug ļoti strauji. Katram pa 5 komplektiem būs vairāk nekā pietiekami.

Pastaigas

Rati! Tas nebūs viegls pirkums un viegla izvēle. Šeit svarīgi ir vairāki faktori sākot no vajadzībām beidzot ar budžetu, ko variet atļauties. Mans ieteikums būtu sameklēt tos veikalus, kur rati ir apskatāmi dzīvē, pastumdīt, salocīt, paskatīt ne tikai kulbas, bet arī sēžamdaļu. Jo piemērotāki būs jūsu izvēlētie rati, jo vieglāk būs vēlāk doties pastaigās vai doties, kur citur.

Iesaku pēc iespējas biežāk doties ārā, tas dod bērniem iespēju paelpot svaigu gaisu, bet mammām izvēdināt galvu un uzņemt enerģiju no apkārtējo smaidiem. Dvīņu rati visbiežāk tiek vienmēr pamanīti!

Barošana

Ļoti iesaku sagatavoties tai laikus, ne tikai praktiski, bet arī morāli. Meklēt informāciju, atrast «atbalsta personu» , jautāt pēc padoma citām dvīņu mammām un šķirot iegūto informāciju. Es pilnīgi un noteikti saku, ka dvīņus ir iespējams barot tikai un vienīgi ar krūti, pie nosacījuma, ja mammai ir atbalsts, informācija un skaidrība kā rīkoties «krīzes situācijas».

Neatsverami ir iemācīties barot tandēmā – tas taupa tik dārgo laiku, kā arī sniedz lielu gandarījumu, kā arī es biju iemācījusies uz barošanas spilvena nomierināt abus bērnus reizē – šūpojot spilvenu ar savām kājām! Barošanas spilveni ir dažādi – no porolona, piepūšamie - pasūtāmi internetā vai uztaisāmi pašiem. Var celtniecības veikalā nopirkt porolonu un lieliski piegriezt pats vajadzīgo formu un pašūt drēbes apvalku, un nebūs jātērē lielas summas sūtot spilvenu no Amerikas. Spilvenus var sameklēt ievadot google twin nursing pillow, you tube var atrast arī pamācošus video kā barot tandēmā.

Tāpat pēc vienas dvīņu mammas ieteikuma iegādājos elektrisko pumpīti (Medela advanced), kurš paredzēts abām krūtīm vienaicīgi. Pirku lietotu, ar pumpīti biju ļoti apmierināta, izmantoju to, lai atslauktu pieniņu reizēm, kad devos prom no mājām bez bērniem.

Nejutu vajadzību iegādāties pudelītes un maisījumu, jo zināju, ka tas var būt lieks kārdinājums kādā no krīzes brīžiem.

Knupīšus sākumam iegādājos, lai gan zināju, ka nav vēlams tos dot, kamēr bērnam nav izveidojies zīšanas reflekss. Līdzi uz slimnīcu gan bija, bet sākumā nedevām. Kādā 8.dienā pēc izrunāšanās ar bērnu māsiņu, mēģināju dot vecākajai meitiņai, jo viņai bija labs zīšanas reflekss. Tomēr viņai knupītis diezin ko nepatika. Mammas pups mīļāks! Mēģināju vēl pāris reizes mājās, bet meitenes knupīšus neņēma. Un tagad saku, paldies, ka ieklausījos bērnos un viņu vajadzībās. Šobrīd uzskatu, ka pirmos mēnešus dot bērnam knupīti ir pilnīgi lieki. Mammas pups ir viss, kas vajadzīgs. Un lielā mērā domāju, ka izvairījos no piena trūkuma problēmām, pateicoties tam, ka bērni ļoti bieži bija pie krūts (ne ēda, bet gulēja ar pupu mutē). Jā, man bija neērti, jā ,es brīžiem «besījos», ka esmu kā knupis bērniem, bet tad padomāju «globālos mērogos». Kas ir diena, nedēļa, ko veltu šim mazajam cilvēkbērnam un manas dzīves garuma fona? Nekas! Bet viņam tā ir visa pasaule, viss kas vajadzīgs. Izgulēšos, izskraidīšos, kad viņas mazliet paaugsies. Tā arī bija, kad bērniem bija pie 4 mēnešiem, 3 dienu laikā pieradināju pie knupīšiem. Tos devu uz gulēšanas laiku, sākumā protestēja un kliedza, tad samierinājās. Tomēr, kad divi, iemidzināt ir vieglāk, ja ir palīgos knupītis.

Mazulītes pasaulē ieradās ar ķeizargrieziena palīdzību (ārstu rūpīgi izsvērts lēmums, jo dvīņus arī iespējams dzemdēt pašai, un dvīņi nenozīmē automātiski ķeizargriezienu). Dvīnīte nr.1 bija 2800g bet dvīnīte nr.2 2050g smaga. Abas veselas, tik mazākajai dēļ nelielā svara bija problēmas ar temperatūras un cukura līmeņa noturēšanu, līdz ar to bija papildus jādod enerģija, kā arī viņai nepietika tikai ar pirmpienu, tāpēc līdz mana piena parādīšanai viņai papildus tika dots arī maisījums. Taču lai nenojauktu zīšanas refleksus, maisījumu devām dzert no mazas glāzītes. Pirmajā mirklī neticēju, ka tāds mazs bērniņš to vispār varēs izdarīt, bet man par lielu pārsteigumu viņai tas izdevās bez mazākajām problēmām. Nemāku spriest vai ķeizars bija iemesls, kāpēc man piens parādījās tikai 6-7.dienā! Pirmās divas dienas krūtis pat nepiebrieda, tad palika cietas, milzīgas un sāpīgas. Māsiņas solīja, nu vēl rīt un piens būs..bet nekā, pienāk rītdiena un piena nav. Atslaukt arī neko nesanāca. Bija pirmpiens, kuru devu bērniem zīst. Mazās zīda cik nu viņām ir spēka. Lielākajai spēks vairāk, bet mazākā mazliet pazīž un piekūst, nākas viņu modināt, ģērbt ārā, kutināt, masēt, celt nost no pupa un likt atpakaļ, lai mostās un ēd tālāk. Bērnus pie krūts sākumā liku ik pēc 3h, vēlāk biežāk. Jāsaka, ka tajā brīdī neatsverams atbalsts bija konsekventā medicīniskā personāla rīcība, no kura saņēmu mierinājuma un iedrošinājuma vārdus, jo pati jau biju 5x padevusies un kritusi izmisumā, ka nekas nesanāks. Tā kā slimnīcā uzturējāmies 11 dienas, tad bija laiks gan stabilizēt veselību mazākajai meitiņai, gan iemācīties kārtīgi zīdīt bērnus, viena mājās es ar to nebūtu tikusi galā!

Jāpiebilst, ka man bērni pasaulē ieradās ne Latvijā, līdz ar to man ir ļoti pozitīva pieredze ar atbalstu no medicīniskā personāla puses, jo, diemžēl, bieži ir dzirdēts, ka Latvijā šī atbalsta un iedrošinājuma trūkst, māsiņas ir pārslogotas un nespēj pilnvērtīgi nodrošināt apmācību, atbalstu un informāciju, kas nepieciešama jaunajai dvīņu mammai. Tomēr es gribētu iedrošināt, ka ir dažādas iespējas, kas varētu ļaut kompensēt iepriekš minēto. Tāpat kā es, vispirms ievācu informāciju par konkrēto slimnīcu, satikos ar nodaļas vadītāju un mēs izrunājāmies par maniem uztraukumiem un vēlmēm, un pretī es saņēmu solījumu, ka mājās ātrāk netikšu izrakstīta kamēr vien nebūšu labi apguvusi dvīņu tandēmbarošanu, tāpat arī ikvienai topošajai dvīņu mammai ir iespēja sagatavoties, lai šis būtiskais pirmo dienu atbalsts tomēr tiktu nodrošināts un saņemts. Tas var būt gan apzinot dzemdību nodaļu piedāvājumu, īpaši izrunājoties ar nodaļu vadību, gan meklējot profesionālas dūlas atbalstu vai jau pirms bērna dzimšanas sakontaktējoties ar zīdīšanas konsultanti. Tas, nenozīmē, ka jāgatavojas tam, ka nesanāks barot bērniņus, bet gan tikai to, ka jūs būsiet labi sagatavojusies un ap sevi būsiet sapulcinājusi „atbalsta komandu”.

Sākumā krūts galiem bija ļoti liela slodze, tāpēc neatsverami bija Purelan ziede no Medela (lanolīns) un tādas kā «cepurītes» krūšgaliem arī no Medelas līnijas, lai barošanas pārtraukumos, tiem neskartos nekas klāt. Ieliekami starp krūšturi un krūti, izgatavoti no silikona. Izmantoju pat ilgāk nekā pirmo 1,5 mēnesi un veiksmīgi izvairījos no lielām problēmām. Protams sāpēja ļoti pirmās dienas, neuzmanības dēļ parādījās arī plaisas, bet tās ar lanolīna palīdzību veiksmīgi saārstēju. Man līdzi bija arī populārā Bephanten ziede, bet tā bija par «vāju» un nespēja paveikt to, ko lanolīns.

Pirmās dienas kamēr mācījos bērnus pareizi pielikt pie krūts, tos baroju pa vienam. Kādā 5.dienā sāku mācīties tandēmbarošanu uz speciālā spilvena. Man meitiņas bija tik mazas, ka lai paceltos līdz manu krūšu līmenim bija nepieciešams dubultā salocīt dūnu segu. Katrā barošanas reizē man vajadzēja palīgus, lai uzceltu un noceltu mazulīšus. Pēc pāris dienām jau sāku saprast kā to izdarīt pašai un vēl pēc nedēļas varēju pabarot mazulīšus bez citu palīdzības. Man tas bija milzīgs prieks un gandarījums.

Jāsaka, ka bērni sākumā izēda tieši neko – pēc 30min ēšanas svari pirms/pēc rādīja 0g. Taču par laimi es saņēmu tikai uzmundrinājums un iedrošinājumus no medicīniskā personāla puses, un drīz jau parādījās arī pirmie rezultāti uz svariem – pirms/pēc ēšanas sverot - +10g, tad jau +25g, tad +50g Vairāk neviens netika mazos svēris pirms/pēc jo bija pilnīgi skaidrs, ka bērni ir iemācījušies ēst, un svērt vairs nav nepieciešams. Mans ieteikums būtu neaizrauties ar ilgstošu svēršanu, jo bērni drīkst apēst dažādu daudzumu pieniņa katrā no barošanas reizēm. Tā arī ir būtiska atšķirība barojot no pudelītes vai krūts. Lieka svēršana var tikai iedzīt stresā mammu. Pirmās 11 dienas, kuras pavadījām slimnīcā bērnus svēra katru dienu, 1.mēnesī 1x nedēļā un pēc tam jau 1x mēnesī, jo bija skaidrs, ka tendences ir augšupejošas un bērni paēduši.

Krūts barošana tandēmā, manuprāt, ir viena no foršākajām lietām, kuru var īpaši izbaudīt tieši dvīņu mammas un neviena cita. Protams, kā jau jebkuru mammu, piemeklē izmisuma brīži, kad liekas, ka piens ir par maz, ka bērni tik to vien dara kā karājās pupā utt. Pirmos 3 mēnešus manas meitiņas bija ļoti raudulīgas un mocījās ar vēderiņiem. Tāpēc biju ļoti laimīga, ka varēju dot krūti pēc pieprasījuma nevis gaidīt maisījuma noteiktās 3h. Vēlāk naktī sāku barot atsevišķi, un tas bija vienkārši un ērti – pieliec bērnu tik pie pupa un guli tālāk.

Tā kā esmu vienmēr bijusi sabiedriski aktīva un labprāt kaut kur dodos, bērni man nekad nav bijis šķērslis, un atkal krūts barošana visu padarīja tik vienkāršu un ērtu - ēdiens vienmēr līdz vajadzīgajā daudzumā, temperatūrā un drošs mazajiem. Kā arī krūts barošana ir kaut kas īpašs, tāds brīdis, kas nebūs nekad vairs. Un pirmais gads, tas ir tik relatīvi īss brīdis, ja salīdzinam ar visu dzīves ritējumu. Tas man deva motivāciju, tad, kad likās, ka ir grūti. Es sākumā uzliku sev mazos mērķīšus – uzsākt barot, pēc tam tikt līdz pirmajiem 3 mēnešiem, tad sagaidīt vasaras beigas (6 mēnešus), tad Ziemassvētkus (10 mēnešus), tad gadiņu. Nu jau ir pāri gadam, un es joprojām ar prieku baroju savus bērniņus. Izņemot pirmās dienas slimnīcā mazākajai meitiņai, viņas nav ēdušas maisījumu un sasniegušas ļoti labu svaru uz gada vecumu, ēdot tikai mammītes pieniņu pēc pieprasījuma un piebarojumu no 6 mēnešu vecuma. Man pašai barošana ar krūti ir sagādājusi daudz prieka brīžu, milzīgu gandarījumu un īpašu tuvību ar meitiņām. Mazliet ir žēl, ka šis piedzīvojums, kurš saucas dvīņu krūts barošana tuvojas likumsakarīgam nobeigumam, jo meitas kļūst pieaugušākas un mammas pups mazāk svarīgs. Tomēr, viss piedzīvotais paliek mans manās atmiņās, kurās padalījos arī ar jums!

Lai jums izdodās savs veiksmes stāsts!

Apspriežam rakstu šeit



24	Опубликовано: воскресенье, 24 марта 2013 Количество просмотров: 12764

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации