Ž. Caregradska, publicēts žurnālā „Naš mališ” 2003.gada 2.numurā.

No krievu valodas tulkoja Alisa Čerņavska.

Aprakstot dzemdību dabisko gaitu, mēs apstājāmies uz bērna dzimšanas un neko nepateicām par to, kas notiek uzreiz pēc tās. Sākot ar pirmo pēcdzemdību perioda minūti sākas ļoti svarīgs posms gan mātei, gan jaundzimušajam. Savlaicīgs un pareizi īstenots mātes un bērna pirmais kontakts pēc dzemdībām nosaka viņu attieksmi vienam pret otru. Mātei šis kontakts ir svarīgs, jo no tā ir atkarīga viņas mātišķā instinkta pamošanās. Jaundzimušajam šis kritiskais periods nosaka viņa spēju mīlēt un vispār pieķerties kādam.

Imprintinga parādība

Kā ir zināms, cilvēks pieder pie dzīvnieku skaita, kas piedzimst nenobriedušie, pie tam jau diezgan sen bija atklāta daudzu tā sistēmu morfoloģiskais un funkcionālais nenobriedums dzimšanas brīdī, tai skaitā arī centrālās nervu sistēmas nenobriedums. Sakarā ar to ilgu laiku pastāvēja pārliecība, ka jaundzimušais bērns nav spējīgs uz izziņas procesiem, un jaundzimušo bērnu uzvedības reakciju pētījumu bija ļoti maz. Par savdabīgu spērienu šī virziena attīstībai bija dzīvnieku novērojumi un, konkrēti, etologa Konrada Lorenca darbi, kas 1935.gadā izvirzīja imprintinga teoriju — ka jaundzimušais iegaumē atmiņā vitāli svarīgu stimulu raksturīgas pazīmes, kas uz viņa iedarbojas. Pie šiem stimuliem pieder arī māte. Viens no svarīgākajiem imprintinga rezultātiem ir ilglaicīgās saiknes ar vecākiem izveidošana, t.i., objekta iegaumēšana un noturīgas pieķeršanās izveidošana pret to, turklāt tas notiek stingri noteiktajā periodā, ko sauc par kritisko vai sensitīvo.

Jaundzimušajam tāds kritiskais periods, jeb iegaumēšanas periods, ir pirmā dzīves stunda. Tieši šajā laikā un turpmāk pirmās dzīves diennakts laikā viņš iegaumē mātes tēlu, kas turpmāk kalpo par pamatu noturīgās pieķeršanos izveidošanai pret viņu. Šis periods ir svarīgs arī mātei, jo tieši šajā periodā viņai arī notiek sava bērna tēla iegaumēšana, kas kalpo par spērienu viņas mātišķā instinkta iedarbināšanai un pieķeršanos izveidošanai pret jaundzimušo. Tieši tāpēc jaundzimušā redze ir noskaņota tādā veidā, ka viņš skaidri redz priekšmetus 20-25 cm attālumā un izšķir sejas. Mātes seja barošanas laikā atrodas tieši tādā attālumā no jaundzimušā acīm. Tādā veidā imprintings ir dzemdību procesa neatņemamā sastāvdaļa un vitāli svarīgs nosacījums, lai īstenotu veiksmīgo maternitāti, izveidotu mātes un bērna savstarpējo pieķeršanos, kā arī, lai izveidotu jaundzimušajam labvēlīgo iespaidu par apkārtējo pasauli.

Imprintings pēc savas būtības ir pirmais komunikācijas, t.i., mātes un bērna mijiedarbības, akts, un imprintings nosaka, cik veiksmīga būs tāda komunikācija nākotnē. Procesu, kas nodrošina imprintingu, normāla iedarbināšana, tātad, ir bērna turpmākās audzināšanas pozitīvā rezultāta nodrošinājums.

Imprintinga posmi

Kā jebkurš process, ko regulē nervu un endokrīnā sistēma, imprintings cilvēkam sastāv no uzvedības aktu virknes, kas norisinās stingrā secībā. Dabisko dzemdību gadījumā sievietes hormonālais līdzsvars bērna dzimšanas brīdī sasniedz tādu stāvokli, ka visi nepieciešamie posmi ieslēdzas automātiski. Līdz ar to, ka pēdējo mātes hormonu devu bērns saņem dzimšanas brīdī, tad tieši tie nosaka, ko viņš darīs uzreiz pēc dzemdībām. Ja hormonālais līdzsvars tika izjaukts, tad atbilstošās darbības neveic nedz māte, nedz viņas mazulis. Kāda posma neesamība noved pie tā, ka nākamais vienkārši neiestājas. Turklāt, zinot, kas ir jādara, var apzināti veikt atbilstošās darbības, bet imprintings šajā gadījumā nenotiek! Tāpēc, novērojot mātes un bērna uzvedību uzreiz pēc dzemdībām, var spriest par to, cik dabiskās bija pašas dzemdības.

Ja viss notiek dabiskā veidā, tad imprintingu cilvēkam var iedalīt divos lielajos posmos. Pirmais posms ir primārais imprintings, kas norisinās pirmajā stundā vai divās pēc dzimšanas. No tām pirmās 30-40 minūtes ir pēcdzemdību periods. Otrais posms ir sekundārais imprintings, kas sāk īstenoties tikai tajā gadījumā, ja primārais norisinājās veiksmīgi. Tas turpinās pirmās diennakts laikā pēc dzimšanas.

Primārā imprintinga posmā norisinās daži ļoti svarīgi momenti, nevienu no kuriem nedrīkst ignorēt. Droši vien visi ir dzirdējuši par to, cik svarīga ir pirmā bērna dzīves stunda. Tomēr reti kurš zina, ka viena stunda – ir tas kompromiss, kuram piekrita oficiālā medicīnas zinātne klīnisko dzemdību apstākļos. Primārais imprintings turpinās daudz ilgāk par 1 stundu un nosacīti var būt iedalīts četrās fāzēs:

• relaksācija (pirmās 15-25 minūtes pēc dzemdībām);
• pamošanās;
• aktīvā fāze (pēc 15-40 minūtēm pēc dzimšanas);
• atpūta un miegs (pēc 2-3 stundām).

Aplūkosim katras fāzes pamatmomentus.

Primārais imprintings

Relaksācijas periods

Pirmās minūtes pēc dzemdībām ir jaundzimušā relaksācijas periods, kas ir nepieciešams viņa spēku atjaunošanai pēc sasprindzinājuma dzimšanas laikā. Pirmo reizi iekliedzoties, jaundzimušais, kas ar māti ir savienots ar nabas saiti, klusi guļ viņai kājās un, ieklausoties jaunās izjūtās, atpūšas. Šajā laikā viņš parasti atklepojas, šķaudās un šņāc, atbrīvojot elpošanas ceļus no gļotām un pieradot pie jauna elpošanas veida. Mamma palīdz viņam to darīt, aptaustot un noglaudot viņu. Pa to laiku viņam jāatjauno sava asinsrite, kas mainījās, kamēr viņš izgāja dzemdību ceļus. Bērna asins daļa pa nabas saites asinsvadiem tika izspiesta uz placentu, uzreiz pēc dzimšanas šīs asinis pienāk jaundzimušajam atpakaļ, tāpēc mainās viņa ādas krāsa. Mātes glāstīšana ne tikai palīdz atjaunot asinsriti jaundzimušajam, bet arī veicina viņa elpošanas kustības.

Pirmais kontakts „āda pie ādas”

Pirmais mātes un bērna ķermeņa kontakts, ko sauc par kontaktu „āda pie ādas”, ir jaundzimušā aptaustīšana. Sieviete glauda mazuļa muguriņu, kājiņas un rociņas, glāsta viņa mitro galviņu, pieskaras roku un kāju pirkstiņiem. Pirmā mātes un bērna ķermeniskā kontakta minūtes ir grūti pārvērtēt. Zīdītāju pasaulē tā ir drošības rakstu izsniegšana un tā tiek izpausta, kad māte aplaiza savu mazuli vai aptausta to. Tādā veidā māte atzīst savu bērnu, bet bērns – savu māti.

Cilvēkam pirmā „āda pie ādas” kontakta jēga nezaudēja savu aktualitāti. Jaundzimušajam tas ir signāls „es esmu drošībā”, bet mātei tas ir signāls par to, ka bērns ir dzīvs un viņš ir jābaro. Šis impulss veicina sievietei hormonu izdalīšanos, konkrēti, oksitocīna un prolaktīna izdalīšanos, kas sekmē mātes un bērna emocionālo saikni, tāpēc tos arī sauc par saikņu hormoniem. Bez tam oksitocīns un prolaktīns stimulē laktāciju. To iedarbībai pateicoties, sievietei sāk darboties mātišķais instinkts, kas ļauj viņai labāk saprast bērnu un apmierināt viņa vajadzības.

Pamošanās. Meklēšanas reflekss

Paejot 15-25 minūtēm pēc dzemdībām, jaundzimušais sāk kustēties: griež galvu, kustina rokas un kājas. Tad viņš sāk rāpot, pavadot savas kustības ar kliegšanu. Veicot dažas kustības, jaundzimušais atpūšas. Tieši šajā brīdī viņš sāk izrādīt meklēšanas refleksu – krūts meklēšanas refleksu. Jaundzimušā meklēšanas aktivitāte izpaužas kā mutes atvēršana, plaukstu saspiešana un izspiešana. Te viņš var arī atrast savu dūrīti un sākt to zīst. Svarīgi, lai māte palīdzētu bērnam tikt līdz viņai, nevis uzlūkotu viņa mēģinājumus ar pētnieka izskatu, bet gan paņemtu viņu rokās.

Aktīva fāze

Šodien ir uzskatīts par ļoti svarīgu, lai bērns sameklētu un atrastu krūti meklēšanas refleksa izrādīšanas momentā. Daudzos Eiropas un Amerikas dzemdību namos veselu jaundzimušo nenes prom no mātes, kamēr viņš nesāks izrādīt meklēšanas aktivitāti un nesāks zīdīt krūti. Kā gan tas notiek dabiskajās dzemdībās?

Vizuālais kontakts

Meklēšanas refleksa izrādīšanas mehānismā ir svarīgs arī moments, kad mazulis mēģina veidot saikni ar mātes acīm (bondings). „Redzes saiknes izveidošana ir ļoti svarīga jaundzimušajam bērnam. Ja tas nenotiek, bērns izaug, neapgūstot spēju skatīties citam acīs tieši, nenovēršot skatienu – tāda skatienu apmaiņa viņam vienmēr radīs diskomfortu un neveiklumu. Nepieciešamā terapija tiem, kas nav šo saiknes efektu pārdzīvojuši dzimšanas laikā, ir dzimšanas situācijas izspēlēšana (rebefings) un tādas saiknes izveidošana.” [D.Grehems „Kā kļūt par vecāku pašam sev” - Джеоф Грэхэм, «Как стать родителем самому себе», 1993]

Pēc tam, kad mazulis nokļuvis mātes rokās, viņš mēģina izveidot ar viņu vizuālo kontaktu: viņš skatās uz mātes krūti un seju, cenšoties koncentrēt skatienu uz viņas acīm.

Pirmā pielikšana pie krūts

Šai dabiskajai darbībai ir milzīga nozīme gan jaundzimušajam, gan mātei – tā veicina noturīgu laktāciju. Tieši ar zīšanas sākumu sievietes galvas smadzenēs nokļūst signāls par bērna barošanas nepieciešamību, kam pateicoties tiek pastiprināta oksitocīna un prolaktīna hormonu produkcija, kas veicina laktāciju. Bērns, savukārt, iegaumē, kas un kā te ir jāzīž.

Nākamais meklēšanas refleksa posms ir periods „pie krūts”. Atrodoties pie mātes krūts, jaundzimušais plaši atver muti, laiza krūtsgalu, zīž savas rokas, pirkstus un „krīt” ar galvu uz priekšu. Mamma viņam palīdz, izspiežot pirmpiena lāsi un kairinot bērna apakšlūpu ar savu krūtsgalu. Uz to atbildot, mazulis plaši atver muti un izbāž mēli, izvietojot to tā, ka krūtsgals nokļūst dziļi mutē, tiesa gan, tam viņam varētu būt nepieciešams diezgan daudz laika. Māte ieliek krūti bērnam mutē vairākas reizes, jo sākumā mazulis to viegli zaudē. Mātes aktivitāte šajā momentā ir svarīga ne mazāk, kā bērna aktivitāte. Kad mūsu senčiem vēl darbojusies dabiskā atlase, tā virzījās lielākoties uz mātes pareizas un konsekventas uzvedības pusi. Cilvēkbērnam, tātad, nepiemīt instinktīva pareiza krūts satveršana, jo izdzīvošana bija atkarīga no tā, cik pareizi to dara māte. Daba ir rēķinājusies ar to, ka māte pati ieliks krūti bērnam mutē. Un tas ir viens no svarīgiem imprintinga momentiem. Bērns iegaumē, kā pareizi turēt krūti!

Aptuveni no 3.-8. mēģinājuma jaundzimušajam izdodas satvert krūts pareizi, pēc kā viņš sāk zīst ar spēcīgām sūkšanas kustībām, periodiski apstājoties uz īsu laiku. Drīzumā viņš sāk spēcīgi saspiest krūti ar smaganām un spiest ārā pirmpienu. Bērns pats nosaka, cik viņam ir nepieciešams laika, lai viss izdotos, tāpēc nevajadzētu viņam traucēt vai steidzināt viņu. Parasti viņš vienu krūts zīž ne mazāk par 30 minūtēm un tad to palaiž vaļā. Tagad viņu ir nepieciešams pārlikt pie otrās krūts, ko viņš arī ilgi zīdīs. Kad mazulis tiek galā ar savu uzdevumu, viņš pamet krūts zīšanu un aizmieg.

Atpūta un miegs

Pēc tam, kad mazulis izrādīja meklēšanas aktivitāti, paņēma mātes krūti un saņēma pirmās pirmpiena lāses, viņš aizmieg. Tas notiek aptuveni pēc 2-3 stundām pēc dzemdībām. Parasti šajā brīdī arī sieviete izjūt nepārvaramo vēlmi atslābināties un aizmigt.

Sekundārais imprintings

Pēc 1.5-2 pēcdzemdību miega stundām māte un jaundzimušais pamostas. Jaundzimušais sāk atkal meklēt krūts un māte atkal palīdz viņam to pareizi satvert. Tāda notikumu secība turpinās visu dienu. Māte un bērns mostas, mazulis meklē krūti un māte palīdz to satvert. Viņiem sāk sanākt arvien labāk un labāk. Visu laiku, kamēr bērns mācās satvert krūti, viņš periodiski ar acīm meklē māti, bet māte, savukārt, pastāvīgi skatās uz jaundzimušo. Sekundārais imprintings palīdz jaundzimušajam nostiprināt mātes tēlu, atcerēties pareizu stāvokli pie krūts un tās satveršanas veidu. No otrās puses, māte mācās pareizi un veikli sniegt bērnam krūti un viņai arī tiek nostiprināts jaundzimušā tēls. Sekundārais imprintings nobeidz visus imprintinga posmus un palīdz mātei un bērnam vienam otru atcerēties un izveidot pilnvērtīgu krūts barošanu.

Tagad, zinot cilvēka imprintinga posmu secību, atgriezīsimies pie dzemdību dabiskās gaitas apraksta.

Pēcdzemdību periods. Imprintinga sākums

Līdz ar bērna piedzimšanu beidzas izdzīšanas periods un sākas pēcdzemdību periods. Šajā laikā sievietei nav sāpīgo izjūtu, viņa izjūt atvieglojumu un svētlaimi.

Pēc bērna piedzimšanas sieviete uzdod jautājumus par to, vai mazulis ir dzīvs un kādā viņš ir stāvoklī. Parasti viņu neinteresē, kāda dzimuma ir mazulis, ar to viņa interesēsies vēlāk, pagaidām viņai ir svarīgi tikai, lai viņš labi justos. Parasti uzreiz pēc dzemdībām sieviete apsēžas uz gūžām turpat, kur viņa bija dzemdējusi. Mazulis vēl ar nabas saiti guļ viņai starp kājām, bet viņa tam glauda muguriņu, aplūko un aptausta viņu no visām pusēm, bērnam maigus vārdus runājot. Te viņa arī atklāj, kāda dzimuma mazulis ir, bet var arī aizmirst to izdarīt, ja viņai neatgādinās. Uz mātes sejas atstarojas laime un aizkustinājums, dažreiz viņai acīs saplūst asaras no jūtu pārpilnības.

Mazulis guļ drošā pozā uz vēdera, bet viņa galva ir pagriezta sānos. Šis stāvoklis ir maksimāli drošs jaundzimušajam, jo tādā veidā pateicoties smaguma spēka iedarbībai tiek nodrošināta gļotu un augļūdeņu iziešana no viņa aizdegunes.

Gan mātei, gan jaundzimušajam ir ļoti svarīgi, lai bērna aptaustīšanas process ilgstu pietiekami ilgi, ne mazāk par 15 minūtēm! Mammai tas ir nepieciešams, lai paspētu paaugstināties atbilstošo hormonu līmenis mātišķā instinkta iedarbināšanai. Mazulim tas ir nepieciešams tam, lai visu laiku, kamēr viņš pielāgojas jaunam elpošanas veidam, viņš gulētu drošā pozā, bet mamma ar saviem glāstiem veicinātu viņam elpošanas kustības. Bez tam, ar mātes glāstu palīdzību bērnam tiek atjaunota asinsrite un viņš paliek rozā krāsā. Lai tas notiktu, ir nepieciešami ne tikai mātes glāsti, bet arī bērna atrašanās zemāk par placentas līmeni, kas pagaidām atrodas mātes vēderā. Pa nabas saiti bērnam no placentas pārplūst asinis, kas ir redzams pēc nabas saites pulsācijas. Kad asins plūsma izbeigsies, pulsēšana apstāsies un nabas saite iegūs balto krāsu. Tas notiek aptuveni 10-15 minūšu laikā pēc bērna piedzimšanas.

Ja māte pārsteigsies ar bērna ņemšanu uz rokām, viņa, pirmkārt, pārtrauks asins piekļūšanu no placentas bērnam, un šī viņa paša asins daļa viņam būs zudusi – tā vienkārši iztecēs, kad pārgriezīs nabas saiti! Bez tam, aptaustot bērnu uz rokām un aptaustot bērnu, kas guļ viņas priekšā, sieviete veic absolūti dažādas kustības. Bērna aptaustīšana, kas atrodas mātei uz rokām, tikai uztur jau esošo hormonu līmeni, nevis veicina jaunu, tāpēc hormonu var trūkt mātišķā instinkta iedarbināšanai. Bērna elpošana arī var ciest, tāpēc ka, ja par agru izmainīt bērna ķermeņa stāvokli, viņš nepaspēj izspļaudīties un atvilkt elpu, bet mātes masējošās rokas vairs nepalīdz viņam uzturēt elpošanu.

Visabsurdākais šajā situācijā ir padoms uzlikt bērnu mātei uz vēdera. Tā ir ļoti ērta rekomendācija klīnisko dzemdību gadījumā, kas it kā ļauj apmierināt vecāku vēlmi kaut ko tur iedarbināt. Bet ar imprintingu tam nav nekāda sakara, jo šajā situācijā tā iedarbināšana nenotiek! Cilvēka evolūcija nebija paredzējusi tādu nejēdzīgu pozu, citādi tā papūlētos ievietot placentā kādu sūkni, kas asinis dzītu pret smaguma spēku.

Mātes un bērna kontakts uzreiz pēc dzemdībām sekmē sievietes hormonālo sekrēciju, kas izraisa kontrakcijas un turpmāko placentas spontāno atdalīšanos un izdzīšanu. Placentas izdzišanu sekmē sēdus stāvoklis (tupus, uz ceļiem). Kad nabas saite ir nobalējusi, tas nozīmē, ka placenta ir izpildījusi savu funkciju un sākusi noslāņoties. Šajā brīdī sieviete var sajust trulas sāpes. Viņa atkal paliek vienaldzīga, iegrimst sevī, viņai pakāpeniski zūd interese pret jaundzimušo un viņa vēlas to nolikt malā, atdalīt no sevis. Tas ir piemērotākais laiks nabas saites pārgriešanai, kas arī būtu jādara. Ja pārgrieztu nabas saiti agrāk, tad bērns vienkārši nesaņems visas savas asinis!

Pēc nabas saites pārgriešanas māte novirza jaundzimušo uz drošo attālumu un piedzemdē placentu, paceļoties tupus vai iekārtojoties guļus stāvoklī. Parasti dabiskajās dzemdībās tas notiek ne vēlāk kā pēc 30 minūtēm. Placentas piedzimšana norisinās dzīšanās sāpes laikā, pēc kā tiek uzskatīts, ka dzemdības kā tādas ir beigušas. Tomēr imprintinga process turpinās, tāpēc dzemdības nav galā, kamēr nav pabeigts primārais imprintings.

Primārais imprintings (turpinājums)

Pēc placentas piedzimšanas sieviete lūdz, lai viņai palīdzētu paņemt mazuli uz krūts vai ņem viņu rokās patstāvīgi. Tagad viņa tiecas apgulties, lai ērti iekārtotos kopā ar mazuli. Tikai pēc tam notiek vizuālais kontakts ar māti, tiek atjaunots ķermeniskais kontakts un bērns tiek pielikts pie krūts. Mēs jau detalizēti aplūkojām, kā tas notiek, gribas tikai vēlreiz atkārtot, ka, lai iegaumētu, kas un kā ir jāzīž, nav pietiekams ar īsu 10-15 minūšu zīšanu! Bērns, kas ir pielikts pie krūts pēc meklēšanas uzvedības izrādīšanas, nekad nezīž tik maz! Parasti vienas krūts zīšanas ilgums ir no 40 minūtēm līdz stundai, tad bērns tiek pielikts pie otrās krūts uz to pašu laiku. Tikai pēc ilgstošās veiksmīgās zīšanas var uzskatīt, ka ir notikusi pielikšana pie krūts.

Normas gadījumā dabiskās dzemdības noteikti beidzas ar pēcdzemdību mātes un jaundzimušā kopējo miegu, kas turpinās ap 1.5-2 stundām. Tad jau var pateikt, ka dzemdības nu ir galā.

Augstāk aprakstīto dabisko uzvedību mūsdienīgās sievietes nevar īstenot dzemdību nama apstākļos. Bet tieši pateicoties dabiskajai uzvedībai, nevis dažādām medicīniskām manipulācijām, māte un bērns veido kontaktu viens ar otru. Tieši te, mātes un bērna dabiskās uzvedības shēmas saglabāšanā pēc dzemdībām, ir meklējams mātes mīlestības sākums un bērna pārliecība par savu māti. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi pilnvērtīgā cilvēka attīstībai un audzināšanai.

09	Опубликовано: вторник, 9 Июня 2009 Количество просмотров: 15075

Šis raksts ir izvietots mūsu mājas lapā ar laipnu centra „Rožana” atļauju.

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации